Darba tirgus problemātika
Artūrs Leitlands
Kā šodienas vidusskolas absolventam iekļūt un izdzīvot darba tirgū? Kā to vispār izprast? Skaidru atbildi līdz šim nav sniegusi ne valdība, ne šķietami ieinteresēti ekonomisti, ne turīgu mecenātu apgādātās nevalstiskās organizācijas, kuru pirmrindniekiem un kvēlākajiem oratoriem tajā pašā laikā vienmēr ir viedoklis par tēmām, kuras nevienu tā īsti nemaz neinteresē.
Cilvēkam sadzīvē primārais ir budžets, ģimene, labklājība un, vienkārši izsakoties, ledusskapis, nevis abstraktas un nepraktiskas idejas un tēmas. Senajam teicienam “nevaru atrast (atbilstoši atalgotu) darbu, jo man nav pieredzes – man nav pieredzes, jo nevaru atrast darbu” ir skumji reālas un satrūdējušas saknes.
Pirmām kārtām – acīmredzamais, jeb kur mēs reiz iebraucām grāvī. Ar mērenām reformām, piedāvājot “kursus” un “kvalifikācijas celšanu”, un, piemēram, NVA ieviestām “simtlatniekiem” pielīdzināmām “junioru darba atbalsta programmām” grāvis kļūst vēl dziļāks. Kursi un kvalifikācijas celšanai paredzētās stundas, kuras normāls cilvēks vienkārši atsēž, urbinot degunu, ir nesakarīgas valsts budžeta tērēšanas paraugs. Tajos neapgūst praktiskas iemaņas.
Praktiskas iemaņas “apgūst” tikai praksē – strādājot un gūstot pieredzi. No kursiem iegūst tikai kursu pasniedzēji, kuri tiek neslikti atalgoti par nekam nederīgu demagoģiju. Turklāt nevar pacelt kvalifikāciju cilvēkam, kuram sākotnējā kvalifikācija un pieredze nemaz nav. Savukārt “simtlatniekiem” pielīdzināmie papīru stumdītāju radītie “projekti jauniešiem” nekad labprātīgi nebūs neviena jaunieša pirmā darba vieta. Ja kāds ar mietu trieks savu atvasi Prada legingos lasīt tukšās alenes – pazemosi, iedzīsi kompleksos un pieradināsi pie sevis nicināšanas. Izpratne par darba tirgu, izglītības lomu, sociālo statusu un atalgojuma apjomu tiek aplami mācīta kopš sākumskolas.
Tuvāk realitātei – nav absolūti nekāda atbalsta mehānisma inovatīviem, uz materiālu pienesumu vērstiem uzņēmējiem, ja vien barības vads nav pieslēgts turīgu vecāku makam vai nepastāv teju asinsradniecība ar pašreizējo valsts aparātu. Ar gripu neattaisnoties, jo būtībā kopš “liktenīgā gada” sarkanā marta absolūti nekas nav mainījies.
Ja neskaita izputējušās nozares gripas uzliesmojuma laikā gan pirms, gan pēc šī noziedzīgā sociālekonomiskā eksperimenta, vienīgais mehānisms, kas jebkad ir veicinājis uzņēmējdarbības mobilitāti, ir atbaidošā nodokļu politika, kas radīja stihisku visa mēroga komersantu pārvākšanos uz valstīm, kurās savā jomā darboties ir rentablāk – tā, lai pēc nodokļu nomaksas uz rokas paliktu vairāk kā telpu īrei.
Joprojām, protams, pastāv nesabalansēta svešvalodu zināšanu nepieciešamība darba vietās, bet ar katru gadu šī problēma kļūst aizvien mazāk aktuāla, jo, atšifrējot reiz pabijušā prezidenta Levita teikto, ar katru gadu aizvien mazāk cilvēku sagaida Ziemassvētkus un, lai arī Latvija demogrāfiski noveco, jaunā paaudze visā visumā, ja atmet liekus principus, viens otru saprot: latvietis – vismaz 2, krievs vismaz 2 – 3 valodas.
Arī izglītības sistēma, nepietiekami pievēršoties profesionālās vidējās izglītības tendencēm un lieki konservējot augstākās izglītības prestižu un kontinuitāti, ir atbildīga par pieaugušu cilvēku pielīdzināšanu mūžīgajiem skolēniem un no reālās dzīves atrautiem zinātniekiem. Jauna un spējīga cilvēka problēma nereti ir iespēja sevi atbilstoši realizēt darba tirgū, kamēr par to atbildīgais Brežņeva klases biedrs pilnīgi izšķērdīgi līdz paša izvadīšanai turpina saņemt nepelnīti augstu atalgojumu par saviem nekam nederīgajiem tituliem un priekšrakstiem.
Tiek uzturēts mākslīgs konflikts starp darba ņēmējiem un darba devējiem ar valdības partiju un pakļauto vai pielīdzināmo satelītpartiju un nevalstisko organizāciju alkatīgajām ķetnām, ignorējot pašas valsts pārvaldes parazītisko raksturu.