Kā cīnās pret korupciju?
Jānis Lapinskis
Korupcijas cēlonis ir sen zināms – kad atsevišķas amatpersonas spēj pieņemt lēmumus, kuriem ir ekonomiskas sekas un pār šīm amatpersonām trūkst kontroles. Tātad, jāgroza vismaz viens no abiem parametriem, lai korupciju varētu būtiski ierobežot. Pilnīgi to likvidēt nevar, jo absolūta kontrole nav iespējama un pilnīgi iztikt bez lēmumu pieņēmējiem arī nevar.
Pasaules vēsturē zināmi četri veidi kā notiek cīņa pret
korupciju un mēs tos tūlīt aplūkosim:
Eiropas Savienībā, arī Latvijā, mēģina stiprināt kontroli ar procedūru
palīdzību – to varētu saukt par birokrātisko metodi. Birokrātiskā metode
nosaka, ka katra darbība tiek sīki reglamentēta un jebkurš reglamenta pārkāpums
rada aizdomas par korupciju. Šo metodi ierobežo nespēja ideāli precīzi noteikt
visas lēmuma pieņēmēja darbības, jo situācijas vienmēr ir vairāk nekā pat
visattīstītākās birokrātijas spējas saražot procedūras. Arī kontrole apjoms
nevar būt bezgalīgs – ES jau tā ir ļoti liels kontroles aparāts, bet tas maksā
naudu. Visbeidzot – lēmumu pieņēmēji parasti labāk pārzina situāciju nekā
kontrolieri un parasti spēj uzvarēt juridiskajā sacensībā ar pēdējiem.
Birokrātiskā metode ir tieši juridiska sacensība. Nevar teikt, ka ES un Latvija
šī metode nenestu nekādus augļus – nu nav mums lielākā korupcija pasaulē, taču
tautas vairākums šo metodi redzami uzskata par nepietiekamu.
Otra metode, kas pastiprina kontroli ir represīvā metode. Tā kontrolē ne tik
daudz procedūru kā izpildītājus un var tos sodīt par pārāk greznu dzīves
līmeni. Šī metode raksturīga diktatoriskiem režīmiem un būtiski atkarīga no to
veicēju personiskām īpašībām. Tā darbojās tikai tad, ja pret eliti ir
stingrākas prasības nekā pret apakšslāni (ko var atļauties vērsis, to nedrīkst
Jupiters), ja attieksme ir pilnīgi vienāda neatkarīgi no blakusapstākļiem, ja
represiju veicēji ir pilnīgi tīri no korupcijas (tas ir iespējams!) un,
visbeidzot, represijas nedrīkst būt ar atpakaļejošu datumu – jābūt precīzi
novilktai līnijai, pirms kuras viss ir jāpiedod un jāaizmirst. Citādi
represijas nogrimst vecās lietās un arī milzīgs daudzums skeletu skapjos neļauj
efektīvi cīnīties ar tekošo korupciju. Piemēram, ja mēs nepiedosim korupciju,
kas notika izlaupot valsts īpašumus neatkarīgās Latvijas sākumā, tad represijas
nekad nevarēsim kontrolēt pret tekošajiem noziegumiem.
Nākamās metodes maina nevis kontroli, bet izpildītājus. Liberālā metode nosaka, ka galvenais ir panākt pēc iespējas mazāku izpildītāju skaitu, kas var pieņemt ekonomiskus lēmumus. Tas patiesi būtiski mazināja korupciju, bet vienlaikus radīja ekonomikas pilnīgu nevadāmību, tāpēc šī metode mūsdienās nav sastopama. Ja mēs lietotu liberālo metodi, tas nozīmētu tik radikālu atteikšanos no valsts lomas, ieskaitot sociālās programmas, izglītību un medicīnu, ka cilvēki diez vai būs gatavi ziedot tik daudz uzvarai par korupciju. Īsi sakot – tas ir minimāls budžets, jo tieši budžeta pārdale rada korupcijas avotu.
Nu un visbeidzot – demokrātiskā metode – tā nosaka, ka lēmumu pieņēmēji ir tautas vairākums, atkal automātiski samazinot korupciju līdz minimumam, jo tautas vairākumu nekādi nevar korumpēt. Demokrātiskās metode varētu būt pasūtījuma, ieskaitot specifikāciju, noteikšana ieinteresēto pilsoņu sapulcē. Nav noslēpums, ka tieši konkursu specifikāciju noteikšana ir viens no korupcijas pamatiem. Demokrātija arī likvidētu visādu licencēšanu un juridiskas privilēģijas. Protams, demokrātijas ieviešana mūsdienās liekās pavisam radikāls pasākums, bet tā ir iespējama. Arī lietojot demokrātisko metodi nepieciešams noteikt nulles punktu – nav iespējams skatīt tas korupcijas lietas, kas notikušas pirms demokrātijas ieviešanas. Lai lietotu demokrātisko metodi – kad tauta pieņem lēmumus par budžeta izlietošanu, nepieciešams pilnīgi grozīt līdzšinējo oligarhisko iekārtu.