Latvijas politiskā kursa scenāriji

Kādi varētu būt Latvijas attīstības nākotnes scenāriji , gadījumā ja esošā vara ignorē jauno realitāti un D.Trampa administrācijas realizēto politiku, tādējādi atsakoties no stratēģiskā partnera? Redzu četras iespējas. Pirmā - vara tiek nomainīta “palūdzot” tai atkāpties. “Lūdzēji” var ierasties “maksātnespējas administratora” izskatā, atceļot esošo “valdi”. Šajā versijā tiek izveidota tehniska valdība. Teorētiski šādu lietu virzību varētu stimulēt atsevišķas Baltijas jūras reģiona valstis, rūpējoties par savu un visa reģiona nākotni. Bez tam, piemēram, zviedriem Latvijā ir vērā ņemami aktīvi un SEB īpašnieki, Valenbergu klana pārstāvji, globālajā hierarhijā sēž pie pirmā galda. Otrā - vara spītīgi turpina izlaupīt valsti, padarot dzīvi mazturīgajiem vēl dārgāku. Ārpolitikā, ejot aizejošo Eiropas līderu un to saimnieku pavadā, sāk izmantot sociālo budžetu, lai varētu bērt naudu Aizsardzības ministrijas melnajā caurumā un finansēt kara turpināšanu Ukrainā. Pazeminot 620 000 pensionāru dzīves līmeni, valstī izveidojas revolucionāra situācija. Bankrotē vekali, brūk pierastās loģistikas ķēdes, cilvēki masveidā pārtrauc veikt komunālos maksājumus. Trešā - sākas līdz šim nebijis emigrācijas vilnis. Visi kas var, pamet valsti. Principā šo iespēju citādāk, kā par Latvijas nāvi nosaukt nevaru. Ceturtā - Latvija tiek pievienota austrumu kaimiņam, vai tās teritorija tiek sadalīta. Šo iespēju pieļauju atskatoties vēsturē. 1939. gadā arī daudzi nepieļāva šodien labi zināmo notikumu attīstību. Ja esošā vara turpinās ignorēt jauno realitāti un turpinās naidīgu retoriku pret jauno ASV administrāciju, tad droši varēs viņus saukt par reāliem kremļa aģentiem. Vēl ir laiks atjēgties. Ja viņi ir tik tālu nozombēti, ka galvā skan mantra, kvīru kora izpildījumā - par Sorosu un ne soli atpakaļ, tad situācija ir vairāk nekā nopietna.

Nacionālais jautājums Latvijā

Jānis Lapinskis

Mūsu nacionālā jautājuma pamatā ir apstāklis, ka latvieši nav nācija un parasti pat nezina, kas tā nācija ir un ko tā ziemā ēd. Nācija ir politiska kopība kāda teritorijā ar kopējam ekonomiskām interesēm un vērtībām. Ja latviešiem būtu nācija, tas nozīmētu, ka mēs visi – Latvijas latvieši, krievi, poļi, utt., esam latvieši.

Latviešu politiskā elite konsekventi ir iestājusies pret latviešu nāciju – arī neatkarību mēs vienmēr esam dabūjuši nejauši – grūstot vecajām impērijām, un 1918.gadā pat pret latviešu vairākuma gribu. Īpaši antinacionāli ir tā saucamie “latviešu nacionālisti”, kuriem nav nekādas sajēgas, kādu vārdu viņi lieto – pati doma, ka latvieši un Latvijas krievi ir vienota nācija, viņiem šķiet kaut kas briesmīgs. Latvijā vispār nekad nav bijis politisks nacionālisms, par tādu uzdevies kas tieši pretējs – tribālisms – cilšu nošķiršanās no citas cilts, kas, protams, ir uz izcelsmes pamata.

Tribālisma augstākais iecietības punkts pret citas cilts locekli ir tā adoptēšana sava ciltī. Mēs to varētu saukt par asimilēšana. Taču, lai notiktu jebkāda asimilācija, nepieciešams objektīvi augstāks kultūras līmenis par asimilējamo – latviešiem tāds nav. Mēs nevaram dot citiem vērtības, jo mums pašiem tādu nav. Mums nav savas demokrātijas kā grieķiem, sava Pax Romanum un savas tehnikas kā romiešiem, sava Allāha kā arābiem. Mēs paši ņemam no citiem, ne dodam. Kā gan mums gaidīt, ka kāds atzīs mūsu kultūru par augstāku un asimilēsies, kamēr mēs neesam gatavi neko dot? Protams, var uzspiest savu valodu varmācīgi kā savulaik angļi īriem, bet tas noveda tikai pie īru zvērīga naida pret angļiem. Vai mums to vajag?

Latvieši parasti apzinās, ka nav spējīgi asimilēt citas tautas, tāpēc bieži izvēlas vienkārši baidīties no tām. Kamēr šeit bija vācieši, baidījās no tiem, kad vācieši pazuda, nācās baidīties no krieviem. Nu un tagad vēl nāk bailes no Āzijas cilvēkiem klāt. Ko nozīmē bailes? Tas nozīmē brīvprātīgu iekļūšanu Sarkanajā grāmatā – pie visiem organismiem, kas dabiski izzūd, pie tiem, ko tikai ar mākslīgiem līdzekļiem var uzturēt pie dzīvības. Tātad, ja mēs paši baidāmies no citām tautām, tā ir vēlme eksistēt komā. Kad Eiropas tautas bija pasaules sāls, kad tās deva pasaulei civilizāciju, tas nekad nebaidījās no imigrantiem – tās zināja, ka var izkausēt jebkuru emigrantu skaitu savā kultūrā, jo Eiropas tautām bija kultūra. Šobrīd nav, tāpēc tieši imigranti, ar savu spēcīgāko kultūru, pārņems un izkausēs Eiropu. Tur nelīdzēs nekāda Sarkanā grāmata – neviens papīrītis nekad nespēj darboties pret Dabas likumu – spēcīgākais vienmēr uzvar tizleni.

Nu un ko tad mums darīt? Mums vienkārši ir jāprot būt spēcīgākiem – iemācīties dot pasaulei vērtības. Vienalga kādas, ka tikai pārējiem tās ir svarīgas. Varam atkal dibināt demokrātiju, organizēt jauna tipa ekonomiku, kas citiem vēl nav, izveidot pasaules tautām aktuālu reliģiju… Tad un tikai tad mēs varēsim gaidīt no pasaules, lai tā mūs ciena, lai tā pieņem mūsu vērtības, lai tā ievēro mūsu noteikumus.

Taču, lai visu to izdarītu, vispirms jāizveido nācija – jāņem tie cilvēki, kas jau atrodas Latvijā un jāpārvērš viņus par politiskiem latviešiem. Tas nenozīmē asimilāciju, jo viņiem nav pamata uzskatīt mūs par augstākiem. Tas nozīmē, ka mēs viņus atzīstam par savējiem – jā, arī tos, kas nemaz to nevēlās. Jo politiskā vara Latvijā tomēr ir mums. Tas nozīmē, ka mēs atzīstam viņu tiesības uz tādu viņu iekšējās autonomijas daļu, kādu viņi prasa – vai tās būtu skolas, vai svētki, vai kas cits. Tas nemaina vienīgo valsts valodu – valsts valoda ir dokumentu valoda. Kad kristieši gribēja kristīt pagānus, viņi neteica, ka Saules dzimšanas diena vai Līgo svētki ir ļaunums, viņi pasludināja pirmos par Jēzus dzimšanas dienu, bet otros – par Jāņa Kristītāju dienu. Citādi pasaule nemaz netiktu kristīta.

Protams, varbūt mēs nemaz negribam latviešu nāciju. Varbūt mēs gribam iznīkt. Bet citas alternatīvas gan mums nav – vai nu iekļaut citas tautas – kaut vienotā nācijā, vai arī pašiem izkust citās tautās.

Mūsu divkopienu sabiedrība jāpiemin arī Latvijas krievi. Viņi ir izmesti ārpus jebkāda nacionāla attīstības projekta. Tāpēc, bieži vien, viņi ir palikuši padomju nācijas sastāvā. Tā bija pēdējā nācija, kas viņus bija iekļāvusi sevī. Krievija ir cita teritorija un nekāda propaganda nespēs likvidēt reālo robežu, latvieši savu nāciju neveido, bet Eiropas krievu paralēlā nācija, par ko sapņo Ždanoka, ir projekts bez saknēm reālā augsnē. Viņiem atliek gaidīt, ko izdomāsim mēs. Ja vispār izdomāsim.

Darba tirgus problemātika

Artūrs Leitlands

Kā šodienas vidusskolas absolventam iekļūt un izdzīvot darba tirgū? Kā to vispār izprast? Skaidru atbildi līdz šim nav sniegusi ne valdība, ne šķietami ieinteresēti ekonomisti, ne turīgu mecenātu apgādātās nevalstiskās organizācijas, kuru pirmrindniekiem un kvēlākajiem oratoriem tajā pašā laikā vienmēr ir viedoklis par tēmām, kuras nevienu tā īsti nemaz neinteresē.

Cilvēkam sadzīvē primārais ir budžets, ģimene, labklājība un, vienkārši izsakoties, ledusskapis, nevis abstraktas un nepraktiskas idejas un tēmas. Senajam teicienam “nevaru atrast (atbilstoši atalgotu) darbu, jo man nav pieredzes – man nav pieredzes, jo nevaru atrast darbu” ir skumji reālas un satrūdējušas saknes.

Pirmām kārtām – acīmredzamais, jeb kur mēs reiz iebraucām grāvī. Ar mērenām reformām, piedāvājot “kursus” un “kvalifikācijas celšanu”, un, piemēram, NVA ieviestām “simtlatniekiem” pielīdzināmām “junioru darba atbalsta programmām” grāvis kļūst vēl dziļāks. Kursi un kvalifikācijas celšanai paredzētās stundas, kuras normāls cilvēks vienkārši atsēž, urbinot degunu, ir nesakarīgas valsts budžeta tērēšanas paraugs. Tajos neapgūst praktiskas iemaņas.

Praktiskas iemaņas “apgūst” tikai praksē – strādājot un gūstot pieredzi. No kursiem iegūst tikai kursu pasniedzēji, kuri tiek neslikti atalgoti par nekam nederīgu demagoģiju. Turklāt nevar pacelt kvalifikāciju cilvēkam, kuram sākotnējā kvalifikācija un pieredze nemaz nav. Savukārt “simtlatniekiem” pielīdzināmie papīru stumdītāju radītie “projekti jauniešiem” nekad labprātīgi nebūs neviena jaunieša pirmā darba vieta. Ja kāds ar mietu trieks savu atvasi Prada legingos lasīt tukšās alenes – pazemosi, iedzīsi kompleksos un pieradināsi pie sevis nicināšanas. Izpratne par darba tirgu, izglītības lomu, sociālo statusu un atalgojuma apjomu tiek aplami mācīta kopš sākumskolas.

Tuvāk realitātei – nav absolūti nekāda atbalsta mehānisma inovatīviem, uz materiālu pienesumu vērstiem uzņēmējiem, ja vien barības vads nav pieslēgts turīgu vecāku makam vai nepastāv teju asinsradniecība ar pašreizējo valsts aparātu. Ar gripu neattaisnoties, jo būtībā kopš “liktenīgā gada” sarkanā marta absolūti nekas nav mainījies.

Ja neskaita izputējušās nozares gripas uzliesmojuma laikā gan pirms, gan pēc šī noziedzīgā sociālekonomiskā eksperimenta, vienīgais mehānisms, kas jebkad ir veicinājis uzņēmējdarbības mobilitāti, ir atbaidošā nodokļu politika, kas radīja stihisku visa mēroga komersantu pārvākšanos uz valstīm, kurās savā jomā darboties ir rentablāk – tā, lai pēc nodokļu nomaksas uz rokas paliktu vairāk kā telpu īrei.

Joprojām, protams, pastāv nesabalansēta svešvalodu zināšanu nepieciešamība darba vietās, bet ar katru gadu šī problēma kļūst aizvien mazāk aktuāla, jo, atšifrējot reiz pabijušā prezidenta Levita teikto, ar katru gadu aizvien mazāk cilvēku sagaida Ziemassvētkus un, lai arī Latvija demogrāfiski noveco, jaunā paaudze visā visumā, ja atmet liekus principus, viens otru saprot: latvietis – vismaz 2, krievs vismaz 2 – 3 valodas.

Arī izglītības sistēma, nepietiekami pievēršoties profesionālās vidējās izglītības tendencēm un lieki konservējot augstākās izglītības prestižu un kontinuitāti, ir atbildīga par pieaugušu cilvēku pielīdzināšanu mūžīgajiem skolēniem un no reālās dzīves atrautiem zinātniekiem. Jauna un spējīga cilvēka problēma nereti ir iespēja sevi atbilstoši realizēt darba tirgū, kamēr par to atbildīgais Brežņeva klases biedrs pilnīgi izšķērdīgi līdz paša izvadīšanai turpina saņemt nepelnīti augstu atalgojumu par saviem nekam nederīgajiem tituliem un priekšrakstiem.

Tiek uzturēts mākslīgs konflikts starp darba ņēmējiem un darba devējiem ar valdības partiju un pakļauto vai pielīdzināmo satelītpartiju un nevalstisko organizāciju alkatīgajām ķetnām, ignorējot pašas valsts pārvaldes parazītisko raksturu.

Kā cīnās pret korupciju?

Jānis Lapinskis

Korupcijas cēlonis ir sen zināms – kad atsevišķas amatpersonas spēj pieņemt lēmumus, kuriem ir ekonomiskas sekas un pār šīm amatpersonām trūkst kontroles. Tātad, jāgroza vismaz viens no abiem parametriem, lai korupciju varētu būtiski ierobežot. Pilnīgi to likvidēt nevar, jo absolūta kontrole nav iespējama un pilnīgi iztikt bez lēmumu pieņēmējiem arī nevar.

Pasaules vēsturē zināmi četri veidi kā notiek cīņa pret korupciju un mēs tos tūlīt aplūkosim:
Eiropas Savienībā, arī Latvijā, mēģina stiprināt kontroli ar procedūru palīdzību – to varētu saukt par birokrātisko metodi. Birokrātiskā metode nosaka, ka katra darbība tiek sīki reglamentēta un jebkurš reglamenta pārkāpums rada aizdomas par korupciju. Šo metodi ierobežo nespēja ideāli precīzi noteikt visas lēmuma pieņēmēja darbības, jo situācijas vienmēr ir vairāk nekā pat visattīstītākās birokrātijas spējas saražot procedūras. Arī kontrole apjoms nevar būt bezgalīgs – ES jau tā ir ļoti liels kontroles aparāts, bet tas maksā naudu. Visbeidzot – lēmumu pieņēmēji parasti labāk pārzina situāciju nekā kontrolieri un parasti spēj uzvarēt juridiskajā sacensībā ar pēdējiem. Birokrātiskā metode ir tieši juridiska sacensība. Nevar teikt, ka ES un Latvija šī metode nenestu nekādus augļus – nu nav mums lielākā korupcija pasaulē, taču tautas vairākums šo metodi redzami uzskata par nepietiekamu.
Otra metode, kas pastiprina kontroli ir represīvā metode. Tā kontrolē ne tik daudz procedūru kā izpildītājus un var tos sodīt par pārāk greznu dzīves līmeni. Šī metode raksturīga diktatoriskiem režīmiem un būtiski atkarīga no to veicēju personiskām īpašībām. Tā darbojās tikai tad, ja pret eliti ir stingrākas prasības nekā pret apakšslāni (ko var atļauties vērsis, to nedrīkst Jupiters), ja attieksme ir pilnīgi vienāda neatkarīgi no blakusapstākļiem, ja represiju veicēji ir pilnīgi tīri no korupcijas (tas ir iespējams!) un, visbeidzot, represijas nedrīkst būt ar atpakaļejošu datumu – jābūt precīzi novilktai līnijai, pirms kuras viss ir jāpiedod un jāaizmirst. Citādi represijas nogrimst vecās lietās un arī milzīgs daudzums skeletu skapjos neļauj efektīvi cīnīties ar tekošo korupciju. Piemēram, ja mēs nepiedosim korupciju, kas notika izlaupot valsts īpašumus neatkarīgās Latvijas sākumā, tad represijas nekad nevarēsim kontrolēt pret tekošajiem noziegumiem.

Nākamās metodes maina nevis kontroli, bet izpildītājus. Liberālā metode nosaka, ka galvenais ir panākt pēc iespējas mazāku izpildītāju skaitu, kas var pieņemt ekonomiskus lēmumus. Tas patiesi būtiski mazināja korupciju, bet vienlaikus radīja ekonomikas pilnīgu nevadāmību, tāpēc šī metode mūsdienās nav sastopama. Ja mēs lietotu liberālo metodi, tas nozīmētu tik radikālu atteikšanos no valsts lomas, ieskaitot sociālās programmas, izglītību un medicīnu, ka cilvēki diez vai būs gatavi ziedot tik daudz uzvarai par korupciju. Īsi sakot – tas ir minimāls budžets, jo tieši budžeta pārdale rada korupcijas avotu.

Nu un visbeidzot – demokrātiskā metode – tā nosaka, ka lēmumu pieņēmēji ir tautas vairākums, atkal automātiski samazinot korupciju līdz minimumam, jo tautas vairākumu nekādi nevar korumpēt. Demokrātiskās metode varētu būt pasūtījuma, ieskaitot specifikāciju, noteikšana ieinteresēto pilsoņu sapulcē. Nav noslēpums, ka tieši konkursu specifikāciju noteikšana ir viens no korupcijas pamatiem. Demokrātija arī likvidētu visādu licencēšanu un juridiskas privilēģijas. Protams, demokrātijas ieviešana mūsdienās liekās pavisam radikāls pasākums, bet tā ir iespējama. Arī lietojot demokrātisko metodi nepieciešams noteikt nulles punktu – nav iespējams skatīt tas korupcijas lietas, kas notikušas pirms demokrātijas ieviešanas. Lai lietotu demokrātisko metodi – kad tauta pieņem lēmumus par budžeta izlietošanu, nepieciešams pilnīgi grozīt līdzšinējo oligarhisko iekārtu.